Atmiņu stāsti par barikāžu laiku

Deg ugunskuri.
Tie nav ugunskuri.
Tur sārtas buras cauri naktij slīd.
Deg ugunskuri.
Tie nav ugunskuri.
Tie mūsu sapņi cauri tumsai spīd.
(Māra Zālīte)


Viesturs Berkmanis
Barikāžu laiks, man kā vēsturniekam, manā apziņā ir ļoti nozīmīgs notikums Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem mūsu tauta barikāžu dienās spēja apvienoties kopīgai cīņai pret brūkošo, bet tajā pašā laikā joprojām draudīgo padomju režīmu, skaidri visai pasaulei parādīja savu nelokāmo gribu atjaunot Latvijas Republikas neatkarību. Neskatoties uz to, ka es barikāžu laika tiešās sajūtas savā dzīvē neesmu izjutis, jo tobrīd vēl nebiju dzimis, caur dažādiem vēstures avotiem un tuvinieku pieredzes stāstiem savā apziņā aptuveni spēju iztēloties, kāds šis laiks bija – cik pacilāts, vienots un patriotisks! 
Uzskatu, ka mūsdienās ir ļoti svarīgi runāt par šo barikāžu laiku un atcerēties to ne tikai svētku dienās, bet arī ikdienā, kad jūtamies saguruši vai nepārliecināti par saviem spēkiem, jo šādu notikumu atcere stiprina ikviena mūsu pašapziņu.


Gunita Gusta
Barikādes kaut ko šķeļ, kaut ko šķir, kaut ko sadala.
Mūs barikādes vienoja, apvienoja, saliedēja.
Caur Vecrīgas ugunskuru dūmiem, caur karstās tējas tvaikiem, caur aukstumā izpūstiem elpas mutuļiem.
Mūsu tautai barikādes ir vienotības, spēka un tēvzemes mīlestības simbols.
Celtas, lai nosargātu.
Izdevās.


Iluta Dalbiņa
Par laiku pirms 31 gada atmiņas pamazām šķietami izbāl, taču tie atsevišķie atmiņu gabaliņi gluži kā ģimenes sudrablietas nav apsūbējuši, tie iegūst savādu mirdzumu un vismaz reizi gadā tiek spodrināti. Sapratu, ka ģimenes albumā nav foto ar šo savādo laiku, bet ir atmiņu failos saglabāti kadri ar gājienu cauri Vecrīgai, vērojot jaunus puišus un gados vecākus kungus nesatricināmi sargājam svarīgus objektus, it nekur citur nesajusta dūmu smarža un to kodīgais dzēliens acīs, ir aina ar absolūtu haosu dzīvokļa virtuvē, jo mamma 3 pannās cepusi plānās pankūkas tiem aizstāvjiem, kuri sargā Salu tiltu, ir naktis, kuras tiek pavadītas ar radio pie auss, ir bailes. Bet ir pateicība. 
Paldies par šo brīvību, par kuru iedomājos ik reizi, kad ceļš ved cauri Bastejkalnam un acis apstājas pie zīmēm - piemiņas akmeņiem tiem, kuri bija ļoti tuvu.


Daina Kalēja
Sarežģīts, satraukts laiks, kad sēdēju pie televizora un tvēru katru mirkli, katru vārdu. Treneres zvani: “Meitenes, tikai nekur neejiet, esiet mājās! Viss būs labi, tikai neejiet nekur!”
Man tikai 19 gadi, mans nākamais vīrs Padomju armijā pēdējos mēnešus. Vēl tagad bieži runājam par to laiku, cik apzinājāmies, kas notiek, kā modās mūsos Latvijas patriotisms. Dīvains un satraukts laiks...
Lepnums par tiem, kas bija Vecrīgā, vēlme iet un kaut kā palīdzēt – tas viss mijas manā sirdī un domās.


Ieva Kalniņa
Bija sesijas laiks, tādēļ līdz barikādēm aizgāju tikai tik bieži, lai tur esošajiem cilvēkiem regulāri aiznestu siltu tēju un sviestmaizes.
Studiju gados ar pirmo reizi es nenokārtoju tikai vienu eksāmenu. Pirms tā visu iepriekšējo dienu, pat vairākas, sēdēju ar atvērtām grāmatām, taču nekas no tā nešķita svarīgāks par to, kas tajās dienās notika Rīgā. A.Mūrnieka nošaušana pie Vecmīlgrāvja tilta un civilā ģērbto armijnieku provokācijas biedēja, bet šķita notiekam tālu. Taču tas, kas 19.janvāra vakarā notika Rīgas centrā, stindzināja ar savu tuvumu. Vēl vairāk - bija daudz manu draugu, kuri arī tovakar bija barikādēs. Gar Bastejkalnu gāja mans ierastais ceļš uz studijām. Tajā vakarā, šķiet, pirmo reizi tā īsti aptvēru, cik tuvu dzīvības un nāves robežai ir mūsu dzīves un Latvijas liktenis.
Svarīgāka par 1991.gada 20. janvāra eksāmena rezultātu bija barikāžu nedēļā gūtā atziņa - pleca sajūtā un izlēmībā slēpjas Latvijas spēks.


×