Projekta "Latvijas skolas soma" ietvaros, 12. klašu izglītojamajiem aprīlī un maijā bija iespēja noskatīties Nacionālā teātra izrādes “Svina garša” ierakstu.
Mērķis - bagātināt kultūras pieredzi, iepazīstoties ar latviešu autoru dramaturģiju, apgūt prasmi analizēt izrādi, izteikt savu viedokli.
Dēku un piedzīvojumu romāns no vienas puses, traģikomisku notikumu virkne, kas maina cilvēku dzīves, no otras puses – tā literatūras pazinēji raksturo šo Māra Bērziņa darbu.
Matīss no Torņakalna, kurš nevēlas karot ne vienā, ne otrā frontes pusē, mēģina būt malā. Protams, tas neizdodas. Nepieciešamība izdzīvot frontes aizmugurē, uzdzīve un andelēšanās ar kreiso preci, pirmā sastapšanās ar mīlestību, nodevību, nelietību, žēlsirdību, un svina garša mutē.
Skolēniem šī bija lieliska iespēja izvērtēt, kā daiļdarbs tiek atspoguļots izrādes formātā. Tāpat tā bija iespēja līdzdzīvot notikumiem, varoņiem, labāk izprotot 20.gs. un tā laika notikumus.
Tas bija vērtīgs faktu materiāls un lieliska iespēja gatavojoties CE.
Skolēnu atziņas:
Kas tevī radīja lielāko emocionālo līdzpārdzīvojumu, vērojot izrādi “Svina garša”?
Antra, 12.b
Manī vislielāko emocionālo pārdzīvojumu radīja skarbo vēstures notikumu atspoguļojums reālajā dzīvē. Baltijas valstu vēstures ceļš nav rozēm kaisīts, bet tas, ka Māris Bērziņš izvēlas tieši par to rakstīt, ir nozīmīgi. Zinot, kādiem notikumiem cauri ir gājuši latvieši attēlotajā laikā periodā (nodevība tuvāko starpā, karadarbība, "Kristāla nakts", antisemītisms, geto, deportācija, līķu kalni), cilvēki spēj vairāk novērtēt dzīves apstākļus tagad.
Vineta, 12.b
Vislielāko emocionālo līdzpārdzīvojumu manī radīja Hildes tiešais mājiens par mazuli, kas vēlāk apstiprinājās. Es iedomājos sevi viņu situācijā. Cik neapskaužami… Īsta mīlestība, īsti draugi, kas kopā iziet cauri visām nedienām, saliedējas, viens otru balsta, bet apstākļi ir nepārvarami. Turpinot par līdzpārdzīvojumu - es iedomājos, kā Matīss nekad nesatiks mazo, kā Hilda bez Matīsa nekad nebūs tik laimīga kā ar viņu, kā būs audzināt bērnu bez mīļotā vīrieša blakus. Cik smaga gan ir viņiem dzīve! Visu izrādi izlaidu caur sevi, iedomājos sevi tēlu lomās. Traģiski. Dzīvot dzīvi, kur rītdiena un liktenis karājas mata galā un šūpojas laimes svārstā.
Katrīna, 12.b
Man vislielāko emocionālo līdzpārdzīvojumu, vērojot izrādi, radīja aktiermeistarība. Īpaši Raimonda Celma aktiermeistarība. Gadiem Raimonds Celms ir bijis mans iecienītākais Nacionāla teātra aktieris. Viņa spēja runāt tik izteiksmīgi, tik nesamāksloti mani vienmēr saviļņo. Viņš savas lomas attēlo, pasniedz nesamāksloti un nepārspīlēti. Šī izrāde noteikti bija viena no labākajām, kuru esmu redzējusi Latvijas Nacionālā teātra izpildījumā.
Rihards, 12.b
Noskatījos izrādi "Svina garša". Tā šķita notikumiem bagāta, nopietna un emocionāla. Aizdomājos par Matīsa neaizbēgamo likteni. Cik grūti ir pierādīt to, kas tu neesi, baidīties, izvairīties no nāves. Tik daudz nejaušību un pārpratumu. Slēpšanās un bēgšana no nacistiem, bailes, ka rītdiena var nepienākt, tas manī radīja lielāko emocionālo līdzpārdzīvojumu. Pat tajā brīdī, kad viņš tika sašauts, bija cilvēki, kas neatstāja nelaimē un centās palīdzēt, kā nu kurš māk un var. Tāpat izrāde labi parādīja tā laika notikumus un patieso ikdienu, kas palīdzēja skaidrāk izprast Otrā pasaules kara realitāti.
Agate, 12.b
Vislielāko pārdzīvojumu man radīja nevainīga cilvēka aizvešanu uz Geto un nogalināšana kļūdas dēļ. Man bija skumji skatīties, jo tieši Geto bija mana ZPD tēma, ko smalki apskatīju. Man ļoti patika šī izrāde, taču tā beidzās uz skumjas nots, kas nelika mierā diezgan ilgu laiku.
Kārlis, 12.b
Manī vislielāko emocionālo līdzpārdzīvojumu radīja izrādes pašas beigas, kad no grāmatas lapaspusēm tika rādīts nogalināto cilvēku skaits, kas bija apzīmēts ar zvaigznītēm. Jau lasot grāmatu un beigās skatoties uz šīm zvaigznītēm, man radās īpašas emocijas, bet tagad, noskatoties visu izrādi un beigās redzot, kā visi aktieri uz šo skatās, manī radās ļoti nepatīkama sajūta un neizpratne par cilvēku domāšanu un darbībām vēstures kontekstā.
Nikola, 12.b
Vislielāko līdzpārdzīvojumu manī visas izrādes garumā radīja tas, ka tik labsirdīgam un naivam cilvēkam, kurš vēlas tikai visiem palīdzēt, sanāk iekulties vislielākajās nepatikšanās. Brīdī, kad Hermīne nodeva Matīsu, nesapratu, kā tā var izrīkoties pret cilvēku, zinot, kāds būs viņa liktenis, kaut viņš viņai deva mājas un pati to piekrāpa. Nespēju aptvert, ka Latvijā pastāvēja šie geto, un neiedomājami daudz nevainīgu cilvēku tika tik necilvēcīgi iznīcināti.
Jānis, 12.b
Vislielāko emocionālo pārdzīvojumu, skatoties izrādi, radīja situācija, kad Matīsam bija liela izvēle starp karojošajām pusēm, tomēr viņš bija pret šo uzspiesto izvēli.
Beatrise, 12.c
“No krāsotajā par kapraci” - Matīsa simboliskā „profesijas maiņa” no krāsotāja (jo šis ir politiskās „pārkrāsošanās” laiks – no balta par sarkanu un atkal baltu) par kapraci. Tādēļ šī luga ir vairāk kā piemiņa no skarbās vēstures, lai tā vairs neatkārtotos.
Katrīna B. 12.c
Mēs varam tikai cerēt, ka teiciens “vēsture atkārtojas” nav pareizs un izrādes tēmu vairs nevajadzēs piedzīvot. No tāda skatu punkta domājot, nē, tēma nav aktuāla, bet par vēsturi ir jāizglīto, jārunā ar jauno paaudzi. Tā ir inteliģence, kā arī, manuprāt, lieta, kas vienkārši jāzina, bez pamatojuma. Un caur kultūru un mākslu daudziem ir vieglāk uztvert sarežģītos vēstures notikumus, izjust lielāku empātiju pret cilvēkiem, kas to piedzīvojuši, vai viņu bērniem. Bet šajā izrādē, tas kas arī mūsdienās ir aktuāli, ir izpalīdzība, nenodot draugus un pat svešos. Tas ir cēls darbs, un kaut vairāk cilvēku neapšaubītu šādas izvēles.
Edvards 12.c
Cilvēku brīvība mūsu valstī un līdzjūtības sajūta vienam pret otru ir divas ļoti svarīgas lietas mūsdienu pasaulē. Šobrīd vēl, joprojām kā nekad agrāk mums ir svarīga suverēna valsts brīvība. Lai arī, kas nenotiktu mums ir jābūt savai brīvai valstij. Pavisam svarīgi ir dzīvē atrast sev cilvēkus, kam var uzticēties, tas ir bijis svarīgi visos laikos un pats galvenais ir vienmēr just kādu līdzpārdzīvojumu citiem un nepārvērsties par dzīvniekiem.
Signija 12.c
Izrādes tēma ir ekstrēmo ārējo apstākļi spēja cilvēkiem mainīt dzīves uztveri. Kļūt drosmīgiem un pašaizliedzīgiem vai tieši pretēji – zaudēt empātiju, piemēram. No režijas viedokļa izmantoti interesanti paņēmieni, piemēram, beigas atsvešinot no varoņiem, liekot tiem lasīt romānu, kas šajā situācijā ir iedarbīgi, jo ļauj nojaust stāsta patieso traģēdiju. Īpaši jaunā paaudze, kas par dažādu totalitāro režīmu nežēlību var lasīt tikai vēstures grāmatās, šādos darbos rod iespēju piedzīvot vēsturiskās traģēdijas, ieraugot emocijas un īstus, dzīvus cilvēkus, kas kļuvuši par nejaušiem upuriem. Arī man romāna dramatizējums raisīja emocijas, asaras, kuras citādi būtu izpalikušas. Jā, mirušo skaitu es apzinājos, bet šī bija iespēja gūt cilvēcisko sajūtu, kā tas būtu bijis – zaudēt savu valsti, savus tuviniekus.
Materiālu apkopoja direktora vietniece Gunta Stūrmane