Latvijas simtgadē 1.-4. klasu skolēni tika aicināti nest uz skolu dzimtas senās relikvijas, kas liecina par ģimeņu dzīvi mūsu skaistajā, bet arī sūrajā tautas liktenī. Bērni audzināšanas stundās stāstīja vecāku stāstus.
Skolu piepildīja sirsnīgas, aizkustinošas un ļoti nozīmīgas atmiņas par mūsu saknēm, kas atstāj nozīmīgu vietu nākotnes veidošanā. Priecājamies, ka arī šādā veidā varējām piedzīvot mūsu valsts simtgades svētkus.
Dažas liecības no bērnu stāstītā:
Reinis Paikens, 4.b
Latvijas armijas virsnieks, dzejnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris un Valsts prezidenta pils komandants pulkvedis Raimonds Bebris no smagas slimības mira 1940. gada 13. jūnijā - dažas dienas pirms Latvijas okupācijas. Viņa atraitne Minna Bebre ar trim meitām atstāja līdzšinējo dzīvesvietu Rīgas pilī un mājvietu atrada radiem piederošā dzīvoklī Rīgā, Etnas ielā. Pulkveža atraitne, protams, apzinājās, kāds liktenis viņu gaida, un bija sagatavojusies ļaunākajam - kā stāsta viņas meitas, mammai vienmēr gatavībā bijušas sakārtotas somas un pat sažāvēti sausiņi. Viņai izrādījās taisnība - 1941.gada jūnijā pie mājās ārdurvīm dauzījās vīri, kuru uzdevums bija pulkveža atraitni ar visām trim pusaugu meitām aizvest līdz lopu vagoniem - izvešanai uz Sibīriju. Viņu dzīvoklis atradās mājas otrajā stāvā - bet pirmajā stāvā ar divām meitām dzīvoja krievu tautības sētniece, kurai atnācēji pavēlējuši parādīt dzīvokli, kurā mitinās Minna Bebre ar meitām. Sētniece atnācējiem saskaitusies teikusi - ko jūs te dauzaties, paši neziniet, kas pie jums notiek, jūsējie jau vakar te bija un viņas izveda, te viņu vairs nav!
Atnācēji brīnumainā kārtā noticēja un devās prom. Bet māte ar savām trim meitām palikā Latvijā - viena no meitām, Liesma, vēlāk sāka studēt medicīnu un līdz sirmam vecumam strādāja par dakteri. Dzidra un Jausma visu mūžu strādāja par skolotājām un Jausma Ābrama ilgus gadus ir strādājusi arī Rīgas 64.vidusskolā. Māsām kopā bija 4 bērni, nu jau arī 12 mazbērni un 13 mazmazbērni. Skolotājas Ābramas dēls Ingus arī ir beidzis Rīgas 64.vidusskolu un šobrīd skolā mācās viņas mazbērni Rūdolfs un Reinis.
Bet viss varēja būt pavisam savādāk - ja vien sētniece, kuru visi atceras kā Taņas un Veras mammu, nebūtu nolēmusi riskēt un piemānīt bruņotos vīrus. Vecmāmiņa Minna šo viņas rīcību nekad neaizmirsa - viņa vēl garus gadus dzīvoja Etnas ielas dzīvoklī kopā ar meitām un vēlāk arī Dzidras ģimeni - un pat Dzidras bērni vēl atceras, ka vecmāmiņa, saņemot algu, vai sūtījumu no laukiem vai dakterei Liesmai atnesot mājās pateicīgo pacientu dāvātās konfektes, vienmēr atcerējās dalīties arī ar Veras un Taņas mammu. Pateicībā par nosargāto dzīvi.
Loreta Vanaga, 2.b
Šī ir Loretas vecvecvecmāmiņas Solomejas lūgšanu grāmatiņa “ Krusta ceļš un rūgtās asaras”. To no paaudzes paaudzē mūsu ģimenē nodod tālāk tieši sievietes. Šo lūgšanu grāmatiņu manai mammai uzdāvināja viņas vecvecmāmiņa un jācer, ka tā kalpos vēl ilgi, un to būs iespējams nodot arī turpmāk. Tā ir izdota 1932. gadā, tātad, tai jau ir 86 gadi. Tā ir pieredzējusi 2. pasaules karu un dažādas represijas. Pēc nostāstiem, vecvecvecmāmiņu un viņas ģimeni izglāba kaimiņu labvēlība, kuri pabrīdināja par deportācijām, kā rezultātā, viņiem nācās vairākas dienas slēpties izraktajā zemnīcā tuvākajā mežā un glābt savas dzīvības. Vecvecmāmiņas ģimene bija ļoti strādīgi zemnieki ar pietiekoši lielu saimniecību, un tādi cilvēki tā laika politiskajiem spēkiem bija nevajadzīgi un “neērti”. Slēpjoties mežā izraktajā zemnīcā, līdzi tika ņemta arī šī lūgšanu grāmatiņa. Pēcāk, jau miera laikos, to ņēma līdzi uz baznīcu, kā arī izmantoja lūdzoties mājās. Jāatzīmē, ka vecvecvecmāmiņa nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam un visu laiku izmantoja šo lūgšanu grāmatiņu, tāpēc, vēl jo vairāk, tā ir ļoti vērtīga un interesanta ģimenes relikvija, ko nodot tālāk.
Anrijs Saušs, 1.b
Anrija vecvecvectēva brālēna, kalējmeistara Augusta Bormaņa rakstāmgalda piederumu komplekts - tintnīcas un tintes nosusinātājs, 1930. gadi.
Augusts Bormanis bija kalējmeistars, kurš darinājis Rīgas pils galvenos vārtus un vārtu ģerboni. To padomju laikos Augusts noņēma un slepeni ieraka savas mājas pagalmā. Pirms nāves novelēja to savam krustdēlam, Anrija vecvectēvam Ilmāram Bormanim ar vārdiem: “Kad būs vajadzīgs, tad tu, Ilmār, zini, kur ģerbonis noslēpts.” Vecvectēvs pils vārtu ģerboni ilgus gadus glabāja savas mājas verandā pie sienas.
1994. gada pavasarī pils vārtu ģerbonis atgriezās savā īstajā vietā!
